Pusaudžu trauksmes mazināšana un līdzsvara saglabāšana

Romija Krēziņa
“Bērnu un pusaudžu resursu centra” sadarbības projektu vadītāja,
pusaudžu dialektiski biheiviorālās psihoterapijas speciāliste

Trauksme ir normāla ķermeņa atbildes reakcija uz notiekošo tam apkārt, īpaši uz situācijām, kas rada bailes no neveiksmes, kurās cilvēkam nav iepriekšējas pieredzes vai tas izjūt nedrošību par sevi. Ik viens no mums piedzīvo trauksmi, taču īpaši jāpievērš uzmanība trauksmes simptomiem, ja tie sāk traucēt paveikt ikdienas pienākumus un veidot attiecības ar citiem. Šobrīd satraucoši pieaug to bērnu, pusaudžu un jauniešu skaits, kam trauksmes, nervozitātes un stresa dēļ ir samazināta spēja pilnvērtīgi dzīvot un iekļauties sabiedrībā. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, šādas grūtības Eiropā piemīt katram ceturtajam jaunietim. Kopumā 10 miljoni Eiropas jauniešu vecumā no 10–19 gadiem saskaras ar mentālās veselības problēmām (https://www.unicef.org) , un atbilstoši Unicef 2019. gada datiem vairāk nekā puse (54,8%) ES jauniešu ikdienā cīnās ar trauksmes un depresijas simptomiem. Savukārt Latvijā tie ir 22 300 jeb gandrīz 12% (11,9%) jauniešu (https://www.unicef.org).

Bērna un pusaudža gadi ir kritiski svarīgi mentālajai veselībai un kopējai labsajūtai. Ja laikus netiek pievērsta uzmanība pusaudžu grūtībām, tās var pāraugt nopietnos veselības traucējumos. Piemēram, regulārās panikas lēkmēs, vidēji smagā vai smagā depresijā, atkarībās no dažādām vielām, ēšanas traucējumos, kā arī tieksmē uz pašsavainošanos vai pat pašnāvības mēģinājumiem.

Lai izvairītos no šādu simptomu pastiprināšanās, ir jāpievēršas cēloņiem, kas traucē veiksmīgi tikt galā ar trauksmi un stresu.

Jānodrošina piemērota vide

Īpaši pusaudžiem ļoti svarīga ir piederības sajūta. Apziņa, ka līdzās ir saprotoša ģimene un domubiedri, veicina vispārēju drošības sajūtu. Šādā vidē jaunietis jutīsies gana labi un nepieciešamības gadījumā meklēs palīdzību, kā arī daudz labāk iemācīsies artikulēt savas emocijas. Bez piederības sajūtas pusaudzim nepierastās situācijās ir liels risks zaudēt pārliecību par iespējamā atbalsta saņemšanu, un viņš varētu biežāk izjust trauksmi. Tas var likt bērnam norobežoties, tādējādi mēģinot pasargāt sevi no ārējās pasaules, bet trauksmes gadījumos izvēlēties ar to tik galā sev vai citiem kaitnieciskos veidos.

Lai veicinātu drošu un atbalstošu vidi ģimenē, vecākiem būtu vairāk jādomā par kopīgu laika pavadīšanu ar savām atvasēm, vakarā pēc ikdienas pienākumiem kopā paskatoties filmu, aprunājoties par dienā piedzīvoto, bet brīvdienās ieplānojot aktivitātes, kas visiem šķiet aizraujošas un kurās jaunietis varētu emocionāli atraisīties. Piemēram, dodoties kopīgā pārgājienā, apmeklējot muzejus vai apciemojot radus, ar kuriem bērnam ir patīkami socializēties. Nedrīkst aizmirst, ka būt tuvu savam jaunietim var arī brīžos, kad neesat fiziski blakus – aizsūtiet ziņu ar iedrošinājumu vai atgādinājumu, ka domājat par viņu. Savukārt, lai veicinātu pusaudža piederības sajūtu starp vienaudžiem, vecākiem noteikti derētu iepazīt sava bērna intereses, mudinot un atbalstot viņu apmeklēt interešu izglītības nodarbības.

Jāapgūst nomierinošas metodes, jāvelta laiks atpūtai

Tādus simptomus kā trauksme, nervozitāte un grūtības iemigt var risināt ar dažādu metožu palīdzību. Piemēram, jaunieti var iepazīstināt ar relaksējošiem elpošanas un meditācijas vingrinājumiem vai rosināt piekopt apzinātības praksi. Tomēr vissvarīgākais ir izvērtēt, vai viņam ir pietiekami labas iespējas atpūsties. Tas nozīmē ne tikai kvalitatīva miega nodrošināšanu (ērtu un klusu guļvietu, atsevišķu personīgo telpu, drošības sajūtu naktsmiera stundās), bet arī laiku, kuru jaunietis var veltīt viņu interesējošām aktivitātēm, kas nav vērstas uz rezultātu sasniegšanu.

Jāpieņem sava emocionalitāte

Pieaugušo loma bērnu un jauniešu dzīvē ir ļoti nozīmīga, tostarp skaidrojot, ka emocijas un to piedzīvošana ir neizbēgama ikdienas dzīves daļa. No tām nevajag izvairīties vai tās apspiest, pat ja tās ir nepatīkamas vai satraucošas. Runājot par sajūtām, mēs trenējam to pārvaldīšanu, atpazīšanu un līdz ar to – arī kontrolēšanu. Tas izkopj spēju racionāli tikt pāri saviem pārdzīvojumiem un ārējiem izaicinājumiem un palīdz atpazīt situācijas, kuras jaunietis ar savu rīcību var ietekmēt un kuras – ne.

Ja pieaugušie līdzcilvēki ikdienā demonstrē, ka cilvēka emocionālā pasaule nav svarīga, tad ārēji tā izturēsies arī bērns, šajā vidē pieņemot to par normu. Tomēr pastāv liels risks, ka pusaudzis izvēlēsies meklēt ne labākos veidus, kā risināt savus emocionālos satricinājumus, piemēram, sāks lietot atkarību izraisošas vielas vai nodosies citām destruktīvām darbībām.

Jāveicina fiziskas aktivitātes

Fizisko aktivitāšu īstenošana ir labs veids, kā sakārtot domas un justies labi. Vai tā ir riteņbraukšana, iešana pārgājienos, dejošana, peldēšana vai kāds sporta veids – tam nav nozīmes. Galvenais, lai jaunietis to darītu ar patiku. Arī skolotājiem būtu vērts pārvērtēt savu lomu bērnu attiecībās ar sportu. Sporta stundas bērniem ar vājāku fizisko sagatavotību nereti ir pārlieku izaicinošas, un tas vieš nepatiku pret sportu visas dzīves garumā. Lai no tā izvairītos, pedagogiem būtu jānodrošina nedaudz individuālāku pieeju katram skolēnam un obligātā skolas programma jāsabalansē ar skolēnu veselības stāvokli. Tostarp arī ar viņu mentālo sagatavotību, ar varu nespiežot darīt to, no kā viņi baidās. Ar skaidrojošu un iedrošinošu attieksmi iespējams mudināt skolēnus izmēģināt aktivitāti viņiem ērtākā veidā. Galvenais ir kustēties!

Jāizglīto līdzcilvēki

Pats svarīgākais ir saprast: pusaudža mentālās veselības traucējumi nav tikai viņa problēma. Gan vecākiem, gan skolotājiem un interešu izglītības pedagogiem, skolu vadībām un arī pašiem skolēniem ir jāizglītojas, lai atpazītu un spētu sniegt atbalstu gan tiem, kam ir mentālās veselības traucējumi, gan tiem, kas grūtības piedzīvo ik pa laikam. Jo izglītotāki būs līdzcilvēki, jo mazāk būs gadījumu, kad bērns meklēs destruktīvus veidus, kā pārvarēt nervozitāti un trauksmi.

Nebaidīties vērsties pie speciālista

Ne vienmēr no trauksmes radītajām problēmām ikdienā ir iespējams atbrīvoties pašam. Tādos gadījumos ieteicams vērsties pie speciālista, piemēram, Pusaudžu resursu centrā (https://pusaudzucentrs.lv/). Speciālists sniegs palīdzīgu roku gan ikdienas strukturēšanā, gan ģimenes atbalsta veicināšanā, kā arī mācīs un kopā ar pusaudzi praktizēs dažādas trauksmes pārvarēšanas metodes. Dažkārt, ja trauksme ir tikai viens no simptomiem un grūtības pastāv arī citās dzīves jomās, ir vērtīgi, ja blakus ir speciālists, kas spēs piemeklēt atbilstošāko ārstēšanas metodi.