Sports bērniem un jauniešiem var būt “drošā vieta”

Armands Simsons, SuperBingo raidījuma vadītājs un četru meitu tēvs

Nereti bērna interese par sportu rodas jau agrā vecumā vai pusaudžu gados, un vecāku uzdevums ir to atbalstīt. Mēs esam dzirdējuši sportistu stāstus par to, kā  ģimenes savulaik palīdzējušas mūsu sportistiem gan ceļā uz uzvarām, gan sarežģītākos pārdomu brīžos. Savējo atbalsts ir būtisks, pat, ja arī bērns vēl nesapņo par medaļām un sportista karjeras spozmi. Bērna aktīva interese par sportu jau ir zelta medaļas cienīga uzvara, jo tas ir ieguldījums veselā miesā un garā visa mūža garumā.

Esmu pārliecināts, ka aktīvs dzīvesveids ne vien attīsta fizisko sagatavotību, bet arī palīdz iegūt draugus un veidot vērtīgas, atbalstošas attiecības. Sportošana jauniešiem piedāvā iespējas saturīgi pavadīt brīvo laiku tā vietā, lai iegrimtu zilajos ekrānos vai ļautos dažādām atkarībām. Nereti esmu dzirdējis, ka jaunatne bieži vien sarunās piemin tādu jēdzienu kā “safe space” – ar to domājot vidi, kurā brīvi un bez nosodījuma būt un runāt par savām problēmām. Manuprāt, daudziem tieši sports var būt šī “drošā vieta”, kur atklāties un būt brīvam.

Aktīva laika pavadīšana kopā ar ģimeni

Mūsu ģimenē fiziskām aktivitātēm ir būtiska loma. Manas meitas ir ne tikai radošas, bet arī sportiskas personības. Ceru, ka daļa no tā ir manis un sievas sniegtā piemēra nopelns. Ikdienas kopā būšanu plānojam tā, lai tiktu ietvertas fiziskās aktivitātes. Ziemā dodamies slidot, iekarot slēpošanas un snovošanas trases un pat nododamies ziemas peldēm. Vasarās kāpjam uz velosipēdiem, apmeklējam atpūtas vietas pie ūdens vai citviet dabā. Meitas labprāt nāk kopā ar mani uz sporta zāli. Tāpat viņas aktīvi aizraujas ar dejošanu, mazākā no meitām ar lielu aizrautību skatās uz lielajām māsām un nevar sagaidīt, kad pati apaus dejas kurpes. Caur aktīvu dzīves veidu es rūpējos ne vien par savu fizisko veselību, bet arī kopju attiecības ar savu ģimeni.

Neierauties savā čaulā

Pats esmu saskāries ar trauksmi un depresiju, un varu apliecināt, ka vienlīdz liela nozīme ir speciālistu atbalstam, ģimenes klātbūtnei un, protams, regulārām fiziskām aktivitātēm. Kad jūti, ka pielavās nomākts noskaņojums vai trauksme, nekādā gadījumā nedrīkst norobežoties no pasaules, jo depresijai to vien vajag kā tavu vientulību un atsvešinātību. Aktīva sportošana ļauj “iepauzēt” un gūt atelpu no negatīvajām domām. Sports mudina izkāpt no savas čaulas, doties cilvēkos, sarunāties un būt atklātam.

Fiziskās aktivitātes var dot pārliecību par saviem spēkiem un ķermeņa spējām. Caur aktīvu dzīvesveidu par sevi nepārliecināts jaunietis var iegūt ticību savām spējām – galvenais ir atrast sev piemērotu nodarbi, kas sagādā prieku.

Sports ir priekam, nevis nastai

Vienlaikus jāatceras senais teiciens – kas par daudz, tas par skādi. Nereti vecāku vēlme caur bērniem īstenot jaunībā nepiepildītās sportista ambīcijas var nākt par ļaunu. Līdz ko jaunietis uz sporta nodarbībām iet bez entuziasma, bet ar tīru pienākuma apziņu pret vecākiem, kaut kas ir jāmaina. Sportam ir jāsniedz prieks, nevis jādzen pretī trauksmei.

Līdz ko bērns kļūst apsēsts ar rezultātiem, nododas perfekcionismam vai pārlieku aktīvu sportošanu kombinē ar izmaiņām ēšanas paradumos, ir šķērsota sarkanā līnija un nepieciešams iejaukties. Visam ir jābūt līdzsvarā!

Pamanīt trauksmes zvanus

Ģimenēs, kuras aktīvi sporto, bērna interese par fiziskām aktivitātēm var arī kalpot kā lakmusa papīrītis. Ja redzat, ka jaunieti vairs nesaista līdz tam iemīļotais sporta veids, bērns sāk sūdzēties, ka vairs nevēlas sportot, vai norobežojas no apkārtējās pasaules, tā ir zīme, ka pienācis laiks sarunai. Šeit ir brīdis, kad vecākiem jānodrošina bērnam drošā vieta, lai atklāti varētu izrunāties par savām emocijām un pārdzīvojumiem.

Uzklausot savas meitas, es vienmēr cenšos būt atvērts un pieņemošs. Izprast meiteņu problēmas palīdz arī paša pieredze saskaroties ar izdegšanu un mentālās veselības traucējumiem, bet personīgā pieredze noteikti nav priekšnoteikums spējai uzklausīt un saprast savas atvases vajadzības. Noteikti nevajag kautrēties meklēt palīdzību pie speciālista – mūsdienu steidzīgajā ikdienas ritmā “savs terapeits” ir kļuvusi par pašsaprotamu normu.